Diskriminācija un cilvēku integrācija sabiedrībā

Diskriminācija ir noraidošs izturēšanās veids pret kādu personu vai personu grupu. Cilvēki mēdz diskriminēt citus dažādu iemeslu dēļ: dzimuma, rases, invaliditātes, mantiskā stāvokļa, etniskās piederības, seksuālās orientācijas, ticību kādai reliģijai vai politisko atbalstu konkrētam jautājumam un citu iemeslu dēļ. Dažreiz pat iemesls nav skaidri zināms, bet attieksme ir noraidoša. Ar diskrimināciju cenšas cīnīties daudzas valstiskas un nevalstiskas organizācijas, tiek veidoti dažādi integrācijas pasākumi.

Diskrimināciju var izdalīt dažādos veidos:

  • Tiešā diskriminācija skaidri un gaiši pasaka, kāpēc dažas personas ir labākas par citām (50% atlaide tikai tiem, kas māk angļu valodu; cilvēkiem ar neatbilstošu seksuālo orientāciju, ieeja aizliegta un citi)
  • Netiešā diskriminācija nosaka konkrētas vajadzības, kas ir nepieciešamas, bet netieši izslēdz daudzus citus cilvēkus (Armijā drīkst pieteikties fiziski sagatavotas personas, kas nav īsākas par 1,80 m – šāds teikums nosaka obligātās prasības cilvēkiem, jo tas ir nepieciešams šai profesijai, taču netieši diskriminē vecus cilvēkus, jo tiem nebūs fiziskā sagatavotība, kā arī atsevišķas tautas cilvēkus, kuru vidējais augums nesasniedz, piemēram, 1,60 metrus)
  • Tieša konkrēta personas aizskaršana, kas var izraisīt otrā cilvēkā bailes, pazemojuma sajūtu un cieņas aizskaršana. Cilvēks ļaunprātīgi aizskar citu, diskriminējot to iedzīvoties apkārtējā vidē (afroamerikānim atšķirīgās ādas krāsas dēļ tiek likti uz galda banāni vai tiek skandināti teksti, lai brauc atpakaļ uz Āfriku)
  • Grupu diskriminācija (Multiplā diskriminācija), kas diskriminē veselu iedzīvotāju grupu, kuriem ir kopīga vismaz viena iezīme no iepriekš minētajiem iemesliem (dzimums, vecums un citi). (Darbā tiek aicināti pirmspensijas vecuma vīrieši – diskriminē gan visas sievietes, gan pensijas vecuma sasniegušus cilvēkus)

Ar diskrimināciju saistītiem jautājumiem un cilvēku integrēšanu sabiedrībā Latvijā svarīgākā valsts iestāde ir Latvijas Cilvēktiesību centrs (LCC). Šis centrs veic daudzus integrācijas pasākumus, projektus, veido sabiedrības informēšanas seminārus un konferences, aizstāv un piedāvā palīdzību diskriminētajiem cilvēkiem.

Šobrīd lielākā problēma Latvijā ir emigrantu uzņemšana un integrēšana. Diskusija par šo jautājumu ir kā koks ar diviem galiem – ir cilvēki, kas to atbalsta, bet ir arī kritizētāji un noraidītāji. Taču LCC dara savus pienākumus, neskatoties uz kritiku – viņu mērķis ir palīdzēt visiem cilvēkiem integrēties sabiedrībā. Tika veikti mācību cikli, lai izglītotu pedagogus tālākai rīcībai. Pedagogiem ir jābūt ekspertiem savās mācību metodēs saistībā ar emigrantiem.

Ļoti noraidoši Latvijā mēdz izturēties pret mazākumtautību romiem jeb čigāniem. Viņiem ir sava valoda un kultūra, taču tas nevar būt par iemeslu, lai diskriminētu gan izglītības, gan darba vidē. Jau no seniem laikiem par čigāniem ir izveidojušies dažādi stereotipi un iedzīvotāji izvairās nokļūt kontaktā ar viņiem un iepazīt kultūru (informācija iegūta no aptaujāto cilvēku viedokļu apkopojuma). Pret šo mazākumtautību tiek vērsta nevienlīdzība un rasistiska vardarbība, tāpēc, lai to mazinātu, nepieciešams integrēt sabiedrībā. Latvijā 8. aprīlī atzīmē Starptautisko romu dienu, ar mērķi popularizēt un informēt cilvēkus par viņu kultūru.

Arvien lielāki pūliņi tiek pielietoti, lai izslēgtu jebkādu diskrimināciju darba vietās. Taču jāatzīst, ka daudzi darbi ir domāti spēcīgi izturīgākiem vīriešiem vai smalkām dāmām. Bet tas nevar būt par iemeslu uzreiz atteikt darbiniekam, tikai tāpēc, ka viņš neatbilst vispār pieņemtajiem stereotipam par konkrētās profesijas pārstāvi. Cilvēki ir ar dažādiem mērķiem un atšķirīgām vēlmēm apgūt kādu profesiju. Dažreiz lielākais diskriminācijas veids ir valodas nezināšana, taču arī šī barjera ir pārkāpjama vismotivētākajam darbiniekam. Cilvēkiem ar invaliditāti ir ļoti daudz ierobežojumi strādāt dažādās daba vietās, tāpēc arī šo diskrimināciju cenšas arvien samazināt.