Sabiedrības integrācijas fonds

Sabiedrības integrācijas fondu (SIF) izveidoja 2001. gada 5. jūlijā un oficiāli sāka darboties 1.septembrī. Tas ir izveidots, lai atbalstītu un īstenotu projektus, sabiedrības integrēšanai. Projektos tiek iesaistīti visi Latvijas iedzīvotāji, neskatoties uz tautību (latvieši vai mazākumtautības) un pašidentifikāciju. Pašu fondu pārrauga ministru prezidents, taču visus lēmumus Fonda ietvaros pieņem padome.

Fonda mērķis un uzdevumi

Pats galvenais Fonda mērķis ir veicināt sabiedrības integrāciju, piedaloties dažādos pasākumos. Projekti ir domāti visai sabiedrībai kopumā, gan atsevišķi jauniešiem, bērniem, senioriem, latviešiem citās valstīs, sabiedrības grupām, kurām ir veselības problēmas, vai cita veida īpaši izdalāmi cilvēki. Ļoti daudz tiek domāts tieši par senioriem, sadarbojoties ar Latvijas Pensionāru federāciju, tiek veidoti projekti veselības uzlabošanai, informāciju tehnoloģiju apguvei un citām dzīves nepieciešamām jomām. Pasākumi ir jāpublisko visās iespējamās vietās, lai visiem būtu pieeja uzzināt par jauniem pasākumiem. Sabiedrība var paši izlemt kādus pasākumus rīkot, tad iesnieguma veidā jāsūta uz Fondu. Padome izskata un pieņem lēmumu finansiāli atbalstīt vai neatbalstīt kādu projektu. Padomes sastāvā ir pārstāvji no katra novada un Rīgas plānošanas reģiona, kā arī ministri, kas atbild par savu darbības sfēru: ārlietu, izglītības un zinātnes, kultūras, labklājības, vides aizsardzības un reģionālās attīstības un tieslietu ministrs. Svarīga ir nevalstisko organizāciju dalība Fonda lietās. Katra nevalstiskā organizācija (kopā seši pārstāvji) ir tiesīga piedalīties svarīgu lēmumu un budžeta plānošanā trīs gadus.

Fondam ir speciāli izveidota mājaslapa www.sig.gov.lv, kur publiskot atskaites par izdarīto, kādi projekti ir pieņemti un cik liels finansējums piešķirts. Visam ir jābūt pieejamam sabiedrībai. Gada beigās internetā tiek ievietota gada atskaite, par padarīto un valsts piešķirtais gada budžeta daudzums.

Sabiedrības integrācijas fondā ir savs sekretariāts, kas pārrauga un īsteno mērķus un Fonda galvenās funkcijas. Šādas ir 8 nodaļas: projektu konkursus nodaļā, struktūrfondu uzraudzības nodaļā, programmu uzraudzības nodaļā, finanšu kontroles nodaļā, projektu nodaļā, atbalsta nodaļā, finanšu un budžeta vadības nodaļā un iekšējā audita nodaļā. Katrai nodaļai ir savs uzdevums, ko tās izpilda dienu no dienas. Lai Fonds darbotos tiesīgi un godīgi, tajā strādā sfēras profesionāļi, piemēram, juristi, finanšu speciālisti, datortehniķi, starptautisko attiecību speciālisti, grāmatveži un daudz citas svarīgas personas. Personāls pārskata projektus, slēdz līgumus, pārvalda un aprēķina finanšu lietas gan projektiem, gan Fonda darbībai. Juristi ir īpaši nepieciešami, jo Fondā ir oficiāla darbība un viss tiek plānots tikai ar līgumu slēgšanu un balstoties uz likumiem.

Pašlaik ir pieņemti un izpildīti (vai vismaz sākti pildīt) 11 projekti. Tie ir starptautiski, gan valsts mēroga. Projekti tiek veidoti ilgtermiņā, uz vairākiem gadiem, tāpēc var teikt, ka līgums ir noslēgts, taču vēl joprojām notiek tā izpilde. Starptautiskā mērogā integrācija notiek, piemēram, Latvijas un Šveices starpā, Latvijas un Norvēģijas sadarbība. 2016.gadā ir plānots atbalstīt 4 svarīgus projektus, kas plāno nodrošināt latviešu valodas apguvi Latvijā dzīvojošo mazākumtautības iedzīvotāju vidū, saglabāt saikni ar emigrējušajiem latviešiem, veicināt sabiedrības iesaistīšanu politiskajos jautājumos, stiprināt vēlmi piedalīties diskusijās un vēlēšanās.

Finansējumu SIF visbiežāk iegūst no Valsts budžeta, ko ir tiesīgs piešķirt ministru prezidents. Valsts piešķir gada budžetu, kas ir vienlīdz ekonomiski jāizmanto, lai varētu atbalstīt arvien jaunas idejas. Integrāciju finansēšanā projektus atbalsta arī attiecīgās pašvaldības, piešķirot līdzekļus viņu rajona iedzīvotāju integrēšanai. Juridiskas un fiziskas personas var piešķirt dāvinājumus un ziedojumus, ja kādu projektu vēlas īpaši atbalstīt. Ja projekt ir starptautiskā līmenī, tad Fondam ir iespēja finansējumu iegūt no Eiropas Savienības valdes.

Sociālā integrācija cilvēkiem ar invaliditāti

Labklājības ministrijas izveidotā Sociālās integrācijas valsts aģentūra (SIVA) un tās biedri atbalsta un palīdz nodrošināt dažādu cilvēku integrāciju mūsdienu sabiedrībā. Nav noslēpums, ka cilvēki ar invaliditāti ir savā ziņā atstumti no sabiedrības, jo dažas funkcijas nespēj veikt tikpat labi kā citi. Taču tā tam nevajadzētu būt – visiem cilvēkiem ir vienlīdzīgi jāspēj piedalīties sabiedrības darbībās. Šī aģentūra domā ne tikai par cilvēkiem ar funkciju traucējumiem, bet arī par mazāko minoritāšu iesaistīšanu latviešu vidū, izglītības sniegšanu un pārtikas nodrošināšanu trūcīgajiem. Sabiedrības integrēšana ir iespējama pašvaldību vai valsts līmenī.

Invaliditāte pēc likuma ir noteikta kā smagā (1. un 2. grupa) vai mērenā iedalījuma (3.grupa). To nosaka mediķi un sertificēti speciālisti.

Pirmās grupas invaliditāte tiek piešķirta cilvēkiem, kuriem ir ļoti izteikta psihiskā saslimšana, fiziskās spējas ir ļoti ierobežotas un dzīves kvalitāti bez patstāvīgas palīdzības un apkopšanas nav iespējams pašam nodrošināt.

Otrās grupas invaliditāte tiek piešķirta cilvēkiem, kuriem ir izteikts fizisks vai psihisks spēju trūkums un ierobežojums, tomēr, salīdzinot ar pirmo grupu, viņi patstāvīgāk var sevi apkopt un ir vieglāk integrējami sabiedrībā.

Trešās grupas invaliditāte tiek piešķirta cilvēkiem, kuriem ir vidēji izteikta disfunkcija vai psihiski traucējumi. Darba spējas ir ierobežotas, taču ar nepieciešamiem palīglīdzekļiem to var nodrošināt.

Likums nosaka, ka bērniem, kas vēl nav sasnieguši 16 gadu vecumu, nosakot invaliditāti, to neiedala nevienā no augšā minētajām grupām.

Pasākumu kopums, kurus veic SIVA personāls sauc par sociālo rehabilitāciju. Darbineki palīdz cilvēkiem ar invaliditāti sadzīvot mūsdienu pasaulē, apmāca tos prasmēs, kuras ir vitāli nepieciešamas, bet dažādu apstākļu dēl zudušas (redzes, kustību, runas un citu spēju zaudēšana). Aģentūra palīdz šiem cilvēkiem integrēties darba jomā, palīdz atrast uzņēmumus, kur var strādāt cilvēki ar dažādām disfunkcijām. Cilvēkiem, kuriem ir pazudusi kāda svarīga funkcija, nereti nepieciešams ari profesionāls psihologa atbalsts, lai pieņemtu savu trūkumu un iegūtu motivāciju turpināt pilnvērtīgi dzīvot. Cilvēkiem ir nepieciešams atbalsts un pašapziņas celšana pēc smagiem nelaimes gadījumiem.

Arvien vairāk valsts un privātajās skolās tiek domāts par bērniem ar invaliditāti. Vienalga, vai tie ir bērni ar fiziskiem vai garīgiem trūkumiem, visiem ir iespēja socializēties un apgūt mācību vielu. Skolas tiek aprīkotas tā, lai būtu vieglāk pārvietoties ratiņkrēslos, tiek ierīkoti lifti. Kāpnēm papildus blakus tiek veidoti uzbraucamie celiņi, visur tiek pieliktas margas, kur pieturēties. Mācību personāls iet speciālus kursus, kā strādāt ar bērniem, kuriem ir funkciju traucējumi. Tāpat tiek veidotas sarunas starp vecākiem un bērniem bez jebkādiem garīgiem vai funkcionāliem trūkumiem. Svarīgi ir ne tikai saņemt atbalstu no personāla, bet arī no klasesbiedriem un citiem skolas bērniem.

Ļoti liela nozīme cilvēkiem ar fiziskiem trūkumiem ir fizioterapeita un mediķu apmeklējumam. Regulāri vingrinot muskuļus un veicot dažādus uzdevumus, ir iespēja uzlabot veselības stāvokli. Fizisko spēju trūkumi var būt dažādi, tie var būt iedzimtas slimības vai dzīves laikā iegūto traumu rezultāts. Smagos gadījumos fizioterapeita un citu mediķu ārstēšana nevar novērst invaliditāti, taču var samazināt tās progresēšanu.

SIVA lielu uzmanību pievērš invalīdu integrēšanai darba vietās. Aģentūra sniedz iespēju cilvēkiem ar invaliditāti apgūt papildus zināšanas, lai pilnvērtīgi varētu strādāt. Ņemot vērā funkciju trūkumus, var piemērot kādu atbilstošu profesiju, lai cilvēks var pats sevi nodrošināt un justies pilnvērtīgāk. SIVA lielu atbalstu gūst no Nodarbinātības aģentūras, kas palīdz atrast piemērotus apmācības kursus un darba vietas.

Diskriminācija un cilvēku integrācija sabiedrībā

Diskriminācija ir noraidošs izturēšanās veids pret kādu personu vai personu grupu. Cilvēki mēdz diskriminēt citus dažādu iemeslu dēļ: dzimuma, rases, invaliditātes, mantiskā stāvokļa, etniskās piederības, seksuālās orientācijas, ticību kādai reliģijai vai politisko atbalstu konkrētam jautājumam un citu iemeslu dēļ. Dažreiz pat iemesls nav skaidri zināms, bet attieksme ir noraidoša. Ar diskrimināciju cenšas cīnīties daudzas valstiskas un nevalstiskas organizācijas, tiek veidoti dažādi integrācijas pasākumi.

Diskrimināciju var izdalīt dažādos veidos:

  • Tiešā diskriminācija skaidri un gaiši pasaka, kāpēc dažas personas ir labākas par citām (50% atlaide tikai tiem, kas māk angļu valodu; cilvēkiem ar neatbilstošu seksuālo orientāciju, ieeja aizliegta un citi)
  • Netiešā diskriminācija nosaka konkrētas vajadzības, kas ir nepieciešamas, bet netieši izslēdz daudzus citus cilvēkus (Armijā drīkst pieteikties fiziski sagatavotas personas, kas nav īsākas par 1,80 m – šāds teikums nosaka obligātās prasības cilvēkiem, jo tas ir nepieciešams šai profesijai, taču netieši diskriminē vecus cilvēkus, jo tiem nebūs fiziskā sagatavotība, kā arī atsevišķas tautas cilvēkus, kuru vidējais augums nesasniedz, piemēram, 1,60 metrus)
  • Tieša konkrēta personas aizskaršana, kas var izraisīt otrā cilvēkā bailes, pazemojuma sajūtu un cieņas aizskaršana. Cilvēks ļaunprātīgi aizskar citu, diskriminējot to iedzīvoties apkārtējā vidē (afroamerikānim atšķirīgās ādas krāsas dēļ tiek likti uz galda banāni vai tiek skandināti teksti, lai brauc atpakaļ uz Āfriku)
  • Grupu diskriminācija (Multiplā diskriminācija), kas diskriminē veselu iedzīvotāju grupu, kuriem ir kopīga vismaz viena iezīme no iepriekš minētajiem iemesliem (dzimums, vecums un citi). (Darbā tiek aicināti pirmspensijas vecuma vīrieši – diskriminē gan visas sievietes, gan pensijas vecuma sasniegušus cilvēkus)

Ar diskrimināciju saistītiem jautājumiem un cilvēku integrēšanu sabiedrībā Latvijā svarīgākā valsts iestāde ir Latvijas Cilvēktiesību centrs (LCC). Šis centrs veic daudzus integrācijas pasākumus, projektus, veido sabiedrības informēšanas seminārus un konferences, aizstāv un piedāvā palīdzību diskriminētajiem cilvēkiem.

Šobrīd lielākā problēma Latvijā ir emigrantu uzņemšana un integrēšana. Diskusija par šo jautājumu ir kā koks ar diviem galiem – ir cilvēki, kas to atbalsta, bet ir arī kritizētāji un noraidītāji. Taču LCC dara savus pienākumus, neskatoties uz kritiku – viņu mērķis ir palīdzēt visiem cilvēkiem integrēties sabiedrībā. Tika veikti mācību cikli, lai izglītotu pedagogus tālākai rīcībai. Pedagogiem ir jābūt ekspertiem savās mācību metodēs saistībā ar emigrantiem.

Ļoti noraidoši Latvijā mēdz izturēties pret mazākumtautību romiem jeb čigāniem. Viņiem ir sava valoda un kultūra, taču tas nevar būt par iemeslu, lai diskriminētu gan izglītības, gan darba vidē. Jau no seniem laikiem par čigāniem ir izveidojušies dažādi stereotipi un iedzīvotāji izvairās nokļūt kontaktā ar viņiem un iepazīt kultūru (informācija iegūta no aptaujāto cilvēku viedokļu apkopojuma). Pret šo mazākumtautību tiek vērsta nevienlīdzība un rasistiska vardarbība, tāpēc, lai to mazinātu, nepieciešams integrēt sabiedrībā. Latvijā 8. aprīlī atzīmē Starptautisko romu dienu, ar mērķi popularizēt un informēt cilvēkus par viņu kultūru.

Arvien lielāki pūliņi tiek pielietoti, lai izslēgtu jebkādu diskrimināciju darba vietās. Taču jāatzīst, ka daudzi darbi ir domāti spēcīgi izturīgākiem vīriešiem vai smalkām dāmām. Bet tas nevar būt par iemeslu uzreiz atteikt darbiniekam, tikai tāpēc, ka viņš neatbilst vispār pieņemtajiem stereotipam par konkrētās profesijas pārstāvi. Cilvēki ir ar dažādiem mērķiem un atšķirīgām vēlmēm apgūt kādu profesiju. Dažreiz lielākais diskriminācijas veids ir valodas nezināšana, taču arī šī barjera ir pārkāpjama vismotivētākajam darbiniekam. Cilvēkiem ar invaliditāti ir ļoti daudz ierobežojumi strādāt dažādās daba vietās, tāpēc arī šo diskrimināciju cenšas arvien samazināt.